2008. gada 17. jūlijā Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par valsts budžetu 2008. gadam". Procentuāli vislielākais budžeta samazinājums starp nozarēm ir valsts valodas politikai. Par gandrīz sešiem procentiem samazināts budžets divām Izglītības un zinātnes ministrijas padotības iestādēm – Valsts valodas aģentūrai (VVA) un Tulkošanas un terminoloģijas centram (TTC). Labi sakārtotajā un pārdomātajā Latvijas valodas politikas institūciju sistēmā tieši šīs starptautiski augstu vērtētās iestādes atbild par latviešu valodas attīstību un tās konkurētspēju Eiropas valodu telpā.

VVA budžets samazināts par 33 146 latiem, TTC – par 29 392 latiem. Šie skaitļi paši par sevi jau neko neizsaka – ja nu vienīgi ļauj nojaust, cik nelielu finansējumu 20 gadus pēc valsts valodas statusa atjaunošanas vispār atvēlam valodas attīstībai.

Iestādēm, tiesa, augstsirdīgi bija ļauts izvēlēties, kur sava trūcīgā budžeta ietvaros rast šos 5,91%. Un tā – VVA vairs neveiks pētījumu par valodu izglītībā, netiks sniegts atbalsts latviešu valodas korpusa (pilnīgas valodas datubāzes) izveidei, neiznāks vārdnīcas, populāri izdevumi utt. Mūs gaida arī starptautisks kauns. Katras valsts goda lieta ir atbalstīt savas valodas mācīšanu ārvalstu universitātēs. Jau divdesmito gadu latviešu valoda tiek mācīta Prāgas Kārļa universitātē. Nu latviešu valodas lektorātam nauda noņemta, tiks lauzts juridisks un morāls līgums. Nebūs latviešu valodas Gēteborgas universitātē, apdraudēta ir vienošanās ar Sietlas Vašingtona universitāti.

Latvijas starptautiskās saistības apdraud arī finansējuma samazinājums TTC. Šī iestāde līdz ar to nevarēs pilnībā nodrošināt starptautisko tiesību aktu oficiālus tulkojumus latviešu valodā, kas nepieciešami gan valsts iestādēm, gan uzņēmējiem. Vairs nebūs pieejams arī, piemēram, Eiropas Kopienu tiesvedības materiālu tulkojums no franču valodas, lai Latvija izlemtu, vai iestāties noteiktos procesos. Netiks veikti Latvijas tiesību aktu tulkojumi angļu valodā, kas nepieciešami kaut vai potenciālajiem ārvalstu investoriem. Tagad būs jāatlaiž no darba pieredzējuši tulkotāji, terminologi un redaktori. Vai atkal piedzīvosim tos laikus, kad tulkojumus, kā konstitūcijas līgumu savulaik, saņemsim ar 500 kļūdām?

Gods kam gods, premjerministrs Godmanis tik tiešām bija izpētījis apcirptās pozīcijas un centās attaisnot valdības rīcību — esot noņemti tikai 3%. Godmaņa politiski matemātiskā kļūda radās divu iemeslu dēļ: 1) kopīgajā valsts valodas politikas īstenošanai paredzētajā pozīcijā ietverts arī IZM Valsts valodas apguves aģentūras budžets, kas nav samazināts, 2) no TTC gada budžeta gandrīz pusi veido maksas pakalpojumi un citi pašu ieņēmumi, kas netika pakļauti samazinājumam. Tātad VVA un TTC budžeta dotācijas samazinājums ir 5,9%. Bet ne jau procentos ir būtība. Galvenais ir tas, ka bez šīs naudas nav iespējams īstenot ļoti svarīgus uzdevumus, kas paredzēti pašas valdības apstiprinātos programmatiskos dokumentos.

Vismaz man daži secinājumi ir radušies. Pirmais – "TB"/LNNK (šai gadījumā izņemot P. Tabūnu) valsts valodu atbalsta tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz viņu partijas vadīto Tieslietu ministriju, resp., uz valodas inspekciju (Valsts valodas centru). Citas institūcijas, kas rūpējas par valodas attīstību, nez kāpēc tiek diskreditētas. Otrais – "Saskaņas centrs" turpina noraidīt jebkuru priekšlikumu latviešu valodas stiprināšanai, līdz ar to nekādi nevar pretendēt uz pašpasludinātā tautas vienotāja lomu. Ļoti negribētos izdarīt trešo secinājumu – ka ZZS, kuras pārziņā pašlaik ir Izglītības un zinātnes ministrija, īsti neapzinās savu atbildību par valsts valodas politiku...

Protams, derētu jau uzzināt, kurš nolēmis, ka tieši šīm institūcijām bez jebkādām diskusijām jāpiemēro 5,91% Prokrusta gulta. Tomēr pats svarīgākais ir kompensēt šos zaudējumus pēc iespējas ātrāk – latviešu valoda mūsdienu konkurences situācijā nevar gaidīt, kamēr būs pienākuši labāki laiki.

Paradoksāli, ka šī diena sākās ar Valsts prezidenta Valda Zatlera uzrunu, kurā viņš norādīja, ka mērķa sasniegšanai nedrīkstētu ziedot ideālus un vērtības. 235 miljoni tiks ietaupīti, mērķis tātad sasniegts. Bet vērtības? Saglabājot sešdesmit tūkstošus latu valsts valodas attīstībai, mēs nez vai būtu sagrāvuši valsts budžetu.

Savā uzrunā Sandra Kalniete teica:
„Tikai nedēļa pagājusi, kopš mēs beidzām svinēt Dziesmusvētkus. Tik saviļņojoši svētki nebija piedzīvoti kopš 1990.gada. Vienmēr esmu brīnījusies, kā padomju okupācijas vara šos svētkus neaizliedza. Viņi nevarēja nezināt un nesaprast, ko šie svētki nozīmēja latviešu tautai. Reizi piecos gados Rīgā saplūda latvieši no visām Latvijas malām, un mēs atspirgām no apziņas, ka mūsu ir daudz. Ka mēs kā tauta turpināmies. Mēs pastāvam! Un šo spēka sajūtu nevarēja sabojāt ne obligātais padomju repertuārs, ne sarkanarmiešu orķestris, kas uz svētās Dziesmusvētku skatuves spēlēja „Deņ pobedi” („Uzvaras diena”). Mēs bijām iemācījušies neredzēt un nedzirdēt obligātās režīma nodevas un neļāvām tām bojāt brīnišķīgo svētku sajūtu.

Šodienas seminārā mēs atskatīsimies pagātnē un mēģināsim izprast labo, ne tikai labo un ļauno, kas notika kultūrā padomju okupācijas apstākļos. Pagaidām Latvijā nav nopietnu pētījumu, kuri mēģinātu atklāt, kā funkcionēja kolektīvā apziņa totalitārā režīma apstākļos. Tā ir grūti pētāma parādība, jo daudz kas notika izdzīvošanas instinkta līmenī – bez skaļām deklarācijām un izrādīšanās. Taču ikreiz, kad režīmā iezīmējās kāda sprauga, tā sabiedrība maģiskā veidā tūdaļ to sajuta un izmantoja, lai atgūtu kaut ko no sava kultūras mantojuma, ko režīms bija aizliedzis, vai mēģināja paplašināt cenzūras pieļautās robežas.

Totalitārisma dominances apstākļos tautas vairākums ne tikai izdzīvoja un nosargāja tautas gara mantas, bet arī radīja ievērojamus mākslas darbus, kuri uz mūžiem ir ierakstīti latviešu kultūras vēsturē. Tie radās par spīti sovjetizācijai un rusifikācijai, jo apzināti vai neapzināti mēs pratām piekopt individuālu un kolektīvu kultūrpretestību. Padomju režīma apstākļos tādu uzdevumu nebija iespējams formulēt kādā politiskā dokumentā vai apspriest sanāksmē. Tomēr tas darbojās plaši un efektīvi. Mēs sapratāmies bez vārdiem gan dziedot Jāzepa Vītola „Gaismas pili”, gan lasot Vizmas Belševicas „Livonijas Indriķa hronikas” vai apberot ar ziediem Dziesmu svētku gājiena dalībniekus.

Vislielākie nopelni tautas gara uzturēšanā ir Latvijas kultūras un mākslas darbiniekiem. Viņi bija tie, kas turpināja radīt vērtības cenzūras un komunistu ideoloģiskās kontroles apstākļos. Un cilvēkiem viņu radītais bija vajadzīgs kā skābeklis vai malks ūdens. Lai radītu, bija jāiet uz kompromisiem ar savu sirdsapziņu. Staļina diktatūras laikā tas bija jautājums par izdzīvošanu. Vēlāk, Brežņeva valdīšanas gados, režīms ar intelektuāļiem, kuri piekrita vai izlikās piekrītam spēlēt pēc nerakstītajiem noteikumiem, apgājās saudzīgāk. Žņaugi vairs nebija asiņaini, un varbūt tieši tāpēc katrai radošai personībai bija sev atkal un atkal jāuzdod mokošs jautājums – vai es neesmu gājis par tālu, vai neesmu nodevis savu mūzu, maksājot obligātās režīma nodevas.

Šis jautājums savu nozīmi nav zaudējis arī šodien, jo sabiedrībā kopumā vēl arvien nav uzsākta atklāta saruna par sadarbošanos ar okupācijas režīmu. Nav uzsākta tāpēc, ka neviens režīms nepastāv bez okupētās valsts iedzīvotāju piespiedu vai brīvprātīga atbalsta. Okupācija ir nenormāla situācija. Tās sekas vēl gadu desmitiem plosa atbrīvotas valsts iedzīvotājus, un „pareizie" vaino „nepareizos" piedzīvotajās nelaimēs un pastrādātajos noziegumos. Latvija vienu pēc otras piedzīvoja trīs okupācijas, kuru kopējais ilgums – piecdesmit gadi – pārsniedz jebko, kas Eiropā 20. gadsimtā tika pieredzēts. Tāpēc jautājums par katra individuālo atbildību un sadarbību ar okupācijas režīmiem ir īpaši sāpīgs. Daudz ērtāk ir uz to neatbildēt un uzvelt atbildību par lielākiem un mazākiem nodevības aktiem režīma represīvajam aparātam. Tomēr sūdzības uz partijas Centrālkomiteju un denunciācijas uz Valsts Drošības komiteju nerakstīja iebraucēji. To galvenokārt darīja pašu tautieši.

Minēšu tikai vienu piemēru. 1949. gada izvešanu nodrošināja vairāk nekā 30 000 vietējo palīgu. Tādu statistiku arhīvā ir konstatējis pazīstamais vēsturnieks profesors Heinrihs Strods. Izcilo latviešu gleznotāju Jāni Pauļuku vairākkārt slēdza ārā no Mākslinieku savienības par formālismu un neuzticību sociālistiskā reālisma dogmām. Mitoloģiska klusēšana vijas ap Viļa Lāča, Arvīda Griguļa un Andreja Upīša sabiedrisko un politisko darbību, kas nav atraujama no viņu daiļrades. Minētos un daudzus citus lēmumus pieņēma konkrēti cilvēki, un viņiem arī jāuzņemas atbildība par tiem. Nevar izlikties, ka nekas tāds nav noticis. Ir noticis!

To, cik liela nozīme ir personības drosmei pretoties varas spiedienam, esmu piedzīvojusi pati. Savulaik, kad strādāju Mākslinieku savienībā, Kompartijas CK pieprasīja Džemmai Skulmei mani atlaist no darba ideoloģiskas neuzticības dēļ. Skulmes kundze atteicās to darīt un mana dzīve netika sabojāta. Viņai bija pārliecība nepakļauties šai prasībai.

Šis seminārs ir veltīts 20. gadadienai, kopš notika Radošo savienību apvienotais plēnums. Plēnums pārvērta dzīvi daudziem tā dalībniekiem un ietekmēja cilvēkus visā Latvijā. Tas mainīja arī manu dzīvi, jo savu apzināto iesaistīšanos tautas trešajā Atmodā saistu tieši ar 1988.gada 1. un 2. jūniju.

Gatavojoties šodienas semināram, rūpīgi pārlasīju plēnumā runāto, kā arī pārskatīju Rezolūciju, kuras pieņemšanu kopā ar rakstnieku Ēriku Hānbergu vadījām. Pie manis arī palika vienīgais rezolūcijas teksta eksemplārs ar visiem labojumiem. Šo dokumentu vēl arvien rūpīgi glabāju. Es apzinos, ka mans pienākums ir nodot to muzejā vai arhīvā, ko noteikti apņemos izdarīt.”

Kristovskis uzskata, ka valdībai, strādājot pie grozījumiem, bija vairāk jāņem vērā reālā ekonomiskā situācija valstī, negatīvās attīstības tendences un bija jāveic dziļāka ekonomiskā analīze. Izdevumu daļu bija jācenšas veidot pēc iespējas taupīgāk, bet ieņēmumu daļu – pēc pesimistiskākām prognozēm. Veiksmes gadījumā pārpalikumu budžetā var vienmēr sadalīt vai izmantot ekonomisko rādītāju uzlabošanai un parādu dzēšanai. Taču tas joprojām nav darīts.

Izstrādātie budžeta grozījumi, pēc Ģ.V. Kristovska domām, pierāda, ka valdība diemžēl ignorē ekspertu ārkārtīgi skeptiskos vērtējumus par Latvijas ekonomiskajām izredzēm šogad. Piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka Latvijas IKP 2008. gadā palielināsies tikai par 0.5%. Pielaidīgāki eksperti runā par 2–3% lielu IKP pieaugumu. Taču 2008.gada valsts pamatbudžeta izmaiņu dokuments uzrāda, ka valdība savos aprēķinos ne tikai joprojām turas pie 2007. gada oktobrī prognozētajiem 7.5% IKP pieauguma šim gadam, bet pat paredz, ka IKP būs lielāks turpat par 100 miljoniem latu salīdzinājumā ar sākotnēji 2008. gada budžetā plānoto.

"Interesanti, kā šāda IKP prognoze ir iespējama, ja pamatbudžeta samazinājumu, Slaktera vārdiem runājot, veic uz „nokaltušo zaru” izzāģēšanas rēķina jeb samazinot Eiropas Savienības un citu ārvalstu finanšu palīdzību par vairāk nekā 155.5 miljoniem latu!? Šie „nozāģētie” līdzekļi ir valsts līdzfinansējums 4–5 reizes lielākiem ES un ārvalstu naudas resursiem, kas neienāks Latvijas budžetā vai labākajā gadījumā aizkavēsies un pusgadu vai gadu. Tas nozīmē, ka Latvijas tautsaimniecība zaudēs ievērojami vairāk, un te ir runa par 600-700 miljoniem latu. Tātad runa ir nevis par nokaltušu, bet par sevišķi auglīgu zaru nozāģēšanu. Iespējams valdība cer, ka tā spēs daļu no šiem ES līdzekļiem atgūt 2009.gadā, kad beigsies to pieejamība, taču tad tas no jauna stimulēs inflāciju ar visām no tā izrietošajām sekām tautsaimniecībai", uzsver Kristovskis.

EP deputāts arī norāda, ka budžeta grozījumu paskaidrojumu raksts ES fondu apguves samazinājuma iekšējo struktūru dziļāk neatsedz – nav saprotams, vai tiešām tiek apturēti tikai neveiksmīgi uzsāktie projekti. Toties skaidri ir redzams, ka budžeta grozījumu deklarētā mērķa – birokrātiskā aparāta samazināšanas – īpatsvars budžeta grozījumu kontekstā ir samērā mazs. Paskaidrojumu rakstā informācijas par ierēdņu samazināšanas racionalitāti praktiski nav.

Par bēdīgi komisku finansiālās krīzes apstākļos Kristovskis dēvē faktu, ka pamatbudžeta grozījumi Aizsardzības ministrijas ietvaros deviņu lappušu garumā neuzrāda ministra Veldres šā gada janvārī pieteiktās Jātnieku goda rotas izveidei nepieciešamos līdzekļus, lai gan darbi ministra ieceres realizēšanai turpinās pilnā sparā. Acīmredzot šī Veldres ideja ir tik nepopulāra, ka tās īstenošanai nepieciešamie līdzekļi tiek slēpti no sabiedrības un Saeimas deputātiem.

"Izskatās, ka budžeta izmaiņas gatavotas virspusēji un cerībā uz valsts ekonomikas stabilizēšanos jau tuvāko mēnešu laikā. Taču šādām cerībām īsti nav pamata. Tās atgādina bijušā premjera Kalvīša pārlieko optimismu un paļaušanos uz „brīvo” tirgu. Arī "tīra" tirgus ekonomika ir jāuzrauga un prasmīgi jāveicina, " saka Ģirts Valdis Kristovskis.

12. jūlijā Pilsoniskas savienības Saeimas frakcijas deputāte Ina Druviete tikās ar Japānas parlamenta Padomnieku palātas Japānas-Latvijas parlamentārās asociācijas priekšsēdētāju Hirofumi Nakasoni. Abi pārrunāja sadarbības iespējas kultūras un izglītības jomā un izteica gandarījumu par līdzšinējo sadarbību starp Japānu un Latviju.

Ina Druviete ir bijusi LR izglītības un zinātnes ministre no 2004. līdz 2006. gadam, savukārt Hirofumi Nakasone ir bijis savas valsts izglītības, zinātnes, sporta un kultūras ministrs no 1999. līdz 2001. gadam, tādēļ šīs tēmas dominēja abu parlamentāriešu tikšanās reizē.

Ina Druviete pēc tikšanās ar Hirofumi Nakasoni pastāstīja, ka Japānas parlaments pieņēmis lēmumu paplašināt savas valsts studentu apmaiņas programmu. Ja līdz šim tā paredzēja 130 000 studentu apmaiņu, tad tagad apmaiņas programmā iekļauto studentu skaits pieaugs līdz 300 000. „Tā ir lieliska iespēja arī mūsu studentiem. Gan valodas apguves ziņā, gan kā iespēja labāk iepazīt šo augstas kultūras un augsto tehnoloģiju valsti,” teica I. Druviete.

KNAB pilnvērtīgs un efektīvs darbs nav iedomājams bez pilnīgas sabiedrības uzticēšanās šai iestādei, un atklāts konkurss ļaus sabiedrībai iepazīties un vērtēt biroja priekšnieka amata kandidātus, kā arī mazinās šaubas par politiski pasūtīta lēmuma pieņemšanu.

PS valdes priekšsēdētāja un Saeimas deputāte Sandra Kalniete izsaka nožēlu, ka valdība ir atlikusi lēmuma pieņemšanu par KNAB priekšnieka amatā iecelšanas un atstādināšanas normatīvo regulējumu. Kā zināms, I.  Godmaņa vadītās valdības neatliekamo darbu plānā un valdības rīcības plānā bija minēta apņemšanās pilnveidot šo regulējumu, nosakot Ģenerālprokurora lomu KNAB priekšnieka iecelšanā un atstādināšanā.

PS rosina premjeru izveidot konkursa komisiju no amatpersonām, kuras nepieder pie politiskajām organizācijām (partijām). Pēc PS domām, komisijā jābūt ģenerālprokuroram, Augstākās tiesas priekšsēdētājam, Valsts kontrolierim, Satversmes aizsardzības biroja direktoram un KNAB Sabiedriskās konsultatīvās padomes pārstāvjiem.

PS saeimas frakcija ir arī iesniegusi LR Saeimas Prezidijā likumprojektu „Grozījumi Korupcijas novēršanas un apkarošanas likumā”, kas paredz atklāta konkursa rīkošanu.

Naime, dan nakon Mog poslednjeg Unosa, u kome ste mogli Razumeti da sam započeo Intenzivne Pregovore sa Jednom Partijom Prošlosti, iskrsao je sledeći zahtev Jednog Lokalnog Lidera Koji Obitava Ispod Egzotičnog Drveta Svoje Televizijske Stanice (u daljem tekstu: Lider Podno Egzotičnog Drveta): da Web Dnevnik Funkcionera Vladajuće stranke Srbije – Projekat Transparentnosti smesta mora da prestane sa radom ili će se prekinuti Pregovori Koji Još Nisu Započeli. Dinamo Promena me je istog momenta zvao i rekao da mi da prekinem sa Pisanjem kako bi se Takvi Pregovori mogli nastaviti, a sve zbog Vašeg Dobra, Vas – Naših Vernih Podanika. Kako bih Vam ostao Veran, kako bih nastavio Svima Silama da se Borim za Vaše Dobro i kako bih smeo da Vas Pogledam U Oči, morao sam se zaustaviti: Srce me je bolelo jer Vam nisam mogao objasniti zašto sam stao!

Davno bi se Pregovori okončali, ali Dinamo Promena nije hteo da popusti Lideru Podno Egzotičnog Drveta oko prestanka rada Ovog Bloga. Isticano je u Svakom Razgovoru i Debelo Podvlačeno, da je Ovaj Blog nužan za Demistifikaciju Vlasti. Lider Podno Egzotičnog Drveta je isticao da je upravo to problem: važno je da Ova Vlast bude mistifikovana kako bi Ljudi bili srećniji, zarad Svog Sopstvenog Dobra. Argumentacija je bila ta, da bi Ljudi bili veoma nesrećni kada bi znali Šta Se Sve Radi, jer bi tada pomislili da je Sve Ovo Varka: pogrešno bi pomislili, ali tada bi bilo već kasno.

Zbog toga, nužno je da Odmah i Iz Ovih Stopa, Web Dnevnik – Projekat Transparentnosti prestane sa Radom, zarad Vašeg Dobra.

Ovo je Moj Poslednji Unos.

Imali smo Mnogo Dirljivih Momenata, mnogo je suza pušteno sa Obe Strane.

Slatki Život pod Vlašću Vladajuće Partije će se nastaviti, čak i nakon prestanka rada Ovog Bloga, premda ni Vama a ni Meni sada to ne izgleda realno: kako ćemo živeti bez Projekta Transparentnosti?

Pozdravljam Vas – hiljade i hiljade Vas koji ste mi se, na razne načine, za poslednjih godinu dana javljali sa Vašim problemima i sa Vašim nadama i strahovanjima: videćemo se kada dođemo do kraja puta, to jest – Do Izvora Vaskolike Svetlosti: Cilja Strateških Integracija!

ASV vēstnieks Čārlzs Larsons izteica gandarījumu par tikšanos ar S.Kalnieti un Ģ. V. Kristovski un apliecināja dziļu izpratni par to, cik Latvijai un Baltijas valstīm ir svarīgi līdz galam atrisināt totalitāro režīmu radītās sekas. Vēstnieks ir noskatījies filmu „Padomju stāsts” un uzskata to par vērtīgu vēstures apzināšanas darbu. Viņš domā, ka „Padomju stāsts” būtu jāredz pēc iespējas plašākai publikai visā pasaulē. Kā zināms, šī Edvīna Šnores filma tika uzņemta lielā mērā, pateicoties PS Eiropas Parlamenta deputātu Ģirta Valda Kristovska un Ineses Vaideres atbalstam.

Vēstnieks apņēmās nosūtīt ASV Senātam Pilsoniskās savienības deputātu vēstuli un izteica cerību, ka rezolūcijas lobētājiem izdosies sasniegt savu mērķi.

Pilsoniskās savienības valdes priekšsēdētāja Sandra Kalniete izteica cerību, ka arī citi LR Saeimas deputāti un eiroparlamentārieši centīsies veicināt rezolūcijas apstiprināšanu ASV Senātā. „Mums nav tikai pasīvi jāgaida un jācer uz ASV senatoru balsīm. Mums aktīvi jāapliecina vēlme sagaidīt šādu rezolūciju un izdzirdēt no ASV prezidenta aicinājumu Krievijas valdībai atzīt padomju okupāciju. Tas būtu liels solis ceļā uz izlīgumu starp Baltijas valstīm un Krieviju,” teica S. Kalniete.

Šajā vēstulē seši Saeimas PS frakcijas deputāti Ilma Čepāne, Ina Druviete, Gunārs Laicāns, Sandra Kalniete, Anna Seile, Kārlis Šadurskis un divi PS Eiropas Parlamenta deputāti Ģirts Valdis Kristovskis un Inese Vaidere griežas pie ASV Senāta prezidenta un ASV viceprezidenta Ričarda Čeinija, kā arī pie Senāta vairākuma līdera, demokrātu senatora Harija Reida un mazākuma līdera, republikāņu senatora Mitča Makkonela ar lūgumu atbalstīt Senātā divpartiju rezolūciju S.Con.Res.87.

Ar šo rezolūciju ASV Senāts sveiks Latviju neatkarības proklamēšanas 90. gadadienā šā gada 18. novembrī. Rezolūcijā vienlaikus tiek uzsvērti Krievijas mēģinājumi Latviju un citas Baltijas valstis atspiest atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā, atšķelt tās no rietumiem. S.Con.Res.87 rezolūcija aicina ASV prezidentu 18. novembrī laist klajā uzsaukumu, kurā tiktu prasīts, lai Krievijas Federācijas valdība publiski atzīst padomju okupāciju Baltijas valstīs un uzņemas atbildību par šo okupāciju.

Pilsoniskās savienības valdes priekšsēdētāja Sandra Kalniete, skaidrojot PS vēlmi lobēt šo rezolūciju, saka: „Mēs vēstulē atgādinām, ka pēdējā desmitgadē izlīgums starp valstīm par pagātnes nodarījumiem ir kļuvis par nozīmīgu starpvalstu attiecības veicinošu faktoru daudzviet pasaulē. To ir apzinājušās un izmantojušas tādas ietekmīgas valstis kā Lielbritānija, Francija. Vācija, Vatikāns, Austrālija, Čīle un Dienvidāfrika. Mēs uzskatām, ka ASV prezidenta pamudinājums Krievijas valdībai atzīt Padomju Savienības īstenoto Latvijas un visas Baltijas okupāciju būtu nozīmīgs ieguldījums, kas palīdzētu uzlabot attiecības starp Krieviju un Baltiju. Šīs attiecības ir svarīgas ne tikai mums, bet arī visam Austrumeiropas reģionam, Eiropai un pasaulei kopumā, lai vairotu drošību un stabilitāti.”

Vēstules autori izsaka dziļu gandarījumu par Republikāņu partijas senatora Gordona Smita un Demokrātu partijas senatora Ričarda Derbina iniciatīvu, sagatavojot minēto rezolūciju. Ģ. V. Kristovskis uzsver vēstulē teikto, ka „Latvija daudz veiksmīgāk varētu īstenot demokrātiju un savā ārpolitika pārstāvēt Rietumu vērtības, ja būtu taisnīgi izvērtētas dažas nesenas totalitārās vēstures problēmas. Tāda neatrisināta problēma ir arī rezolūcijā minētais Baltijas valstu okupācijas jautājums.”

Muslimani su nasilni, teroristi i/ili ekstremisti.

Ovo je jedna od najvećih laži koja se veže za islam, a koja, bez sumnje, potiče od stereotipne slike koju mediji “proguravaju”. Kada jedan naoružani napadač napadne džamiju u ime judaizma, ili kad jedan katolik, pripadnik IRA, aktivira bombu usred naseljenog mjesta, ili kada srpski policajci pravoslavci siluju i ubijaju civile, onda se ovo ne iskorištava kao stereotip kojim će se čitava jedna vjera okarakterisati. Nikad se ova djela ne pripisuju vjerama počinioca. Sa druge strane, toliko puta čujemo da se riječi “islamski, muslimanski fundamentalizam” vezuju sa nasiljem.

Politika u mnogim tzv. muslimanskom zemljama moguće je da ima a moguće je i da nema svoju osnovu u islamu. Često će se desiti da diktatori i političari zloupotrijebe ime islama. Treba se sjetiti i otići na izvore islama i razdvojiti ono što islam stvarno jeste od one slike koju mediji nameću.

Jezički, islam znači: “pokoravanje Bogu,” a izveden je od riječi koja znači “mir.”(1)

Islam se nekima čini da je čudan ili čak ekstreman u današnjem svijetu. Možda je to zato što na Zapadu vjera nije ušla u sve pore života, dok nasuprot tome, za muslimane je islam način života, i oni ne prave razliku između svjetovnog i duhovnog u njihovim životima. Kao i hrišćanstvo, i islam dozvoljava borbu u svrhe samoodbrane, u odbrani vjere, ili kada se radi o onima kojima su protjerani iz svojih domova. U islamu su pravila ratovanja precitno definisana, a među njima su i zabrane da se povrijede civili, uništavaju usjevi, drveće i ubija stoka.

Nigdje islam ne dozvoljava ubijanje nedužnih! Kaže Kur’an: "I borite se na Allahovu putu protiv onih koji se bore protiv vas, ali ne prelazite granice. Zaista Allah ne voli one koji prekoračaju granice." (2:190) i takođe: "Ako oni budu skloni miru, budi i ti sklon i pouzdaj se u Allaha, jer On, uistinu, sve čuje i sve zna."(8:61)

Dakle, borba je zadnje utočište i podvrgava se strogim pravilima. Muslimani vjeruju da postoje dva džihada. Drugi je borba duše sa egoističnim prohtjevima u cilju dostizanja duševnog mira.

(1) Pogledajte sljedeći članak: "Istinska vjera" u kategoriji "Uvod u islam" Uočićete da je islam jedina religija čije je ime izabrao sam Bog, i nije dobila ime ni po jednom čovjeku.

Kalniete sacīja, ka Valsts pienākums ir īstenot tādu politiku, kas sargā "mazo" tautu valodas no brīvā tirgus spiediena un saglabā šīs valodas Eiropai un pasaulei.

Kalniete vērsa komisāra uzmanību uz to, ka Latvijā dzīvojošajiem mazākumtautību cilvēkiem ir lielas iespējas savā valodā iegūt izglītību - darbojas vidējās izglītības iestādes ar krievu apmācības valodu, ko finansē valsts, tāpat Latvijā ir vairākas skolas, kurās mācās citu mazākumtautību bērni.

Kā ziņots, šodien Rīgā ieradās ES daudzvalodības komisārs Leonards Orbans. Komisāra vizītes mērķis bija iepazīt valodu apguves situāciju Latvijā un veicināt daudzvalodību kā instrumentu savstarpējai saziņai un uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanai.

"Eiropas Komisijai ir jāstrādā Eiropas iedzīvotāju labā, un mums ir jārunā ar jums tajā valodā, kuru jūs saprotat. Daudzvalodības veicināšana ir lielisks veids, kā satuvināt ES iedzīvotājus. Turklāt tā jums sniedz piekļuvi informācijai un nodrošina iespēju paust savus uzskatus," norāda Orbans.

Šodien ES daudzvalodības komisārs Orbans arī izteicies par to, ka Eiropas Savienībā top stratēģija par daudzvalodības politiku, kuras mērķis ir veicināt toleranci, izpratni un dialogu. Komisārs izteica viedokli, ka valodu nevarot lietot kā politisku ieroci.

Komisāra Leonarda Orbana kompetencē ir daudzvalodības veicināšana dažādās ES politikas jomās - kultūrā, izglītībā, saziņā un uzņēmējdarbībā. Viņa tiešā pārziņā ir Tulkošanas ģenerāldirektorāts un Mutiskās tulkošanas ģenerāldirektorāts.

Kā zināms, šāda komisija tika izveidota pagājušā gada septembrī — drīz pēc tam, kad klajā nāca Jāņa Brūkleņa grāmata „Tiesāšanās kā ķēķis”.

LU Juridiskās fakultātes profesore un politiķe savu lēmumu pamato šādi: „Ņemot vērā komisijas sēžu norisi un tās gaitā apspriestos jautājumus, uzskatu, ka komisija nav spējīga sasniegt tai izvirzītos mērķus, un līdz ar to tās darbība ir kļuvusi bezjēdzīga.” I.Čepāne uzskata, ka jau labu laiku komisija ir pārvērsta par sava veida „tautas universitāti”, kurā komisijā strādājošie deputāti otrdienās uz vienu stundu aicina pie sevis augsti stāvošas tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas stāstīt par tieslietu sistēmas pamatprincipiem. Tiesneši, kurus aicina uz komisijas sēdēm kā iespējamos grāmatas varoņu prototipus, lielākoties aizbildinās, ka grāmatu nav lasījuši un nevar to komentēt, ko vairums komisijas locekļu labprāt akceptē. Daudzus Parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekļus savukārt interesē nevis iespējamās negācijas tieslietu sistēmā, bet tas, vai kādam no advokātiem, kas, iespējams, pieminēti grāmatā, nav pārkāptas tiesības uz privāto dzīvi.

No TP komisijā strādā Vents Armands Krauklis un Imants Valers, no TB/LNNK - Juris Dobelis un Imants Kalniņš, no JL - Solvita Āboltiņa un Ainars Latkovskis, no PCTVL - Miroslavs Mitrofanovs, no SC - Jānis Tutins un Vitālijs Orlovs, no ZZS - Dagnija Staķe un Jānis Strazdiņš, no LPP/Latvijas ceļa – Dainis Turlais un Anatolijs Mackevičs, no PS – līdz šim Ilma Čepāne. Vēl komisijas sastāvā ir Nikolajs Kabanovs, kurš tagad kļuvis par ārpusfrakciju deputātu.
Par darbu katrā komisijas sēdē deputāts saņem 21 lata piemaksu savai 1123 latu pamatalgai mēnesī.
Šā gada februārī komisijas priekšsēdētājs Juris Dobelis lūdza Saeimu pagarināt tās darbību vēl uz sešiem mēnešiem.

LF direktors Aigars Freimanis to saista arī ar vasaras periodam raksturīgu parādību, jo, kad nav lielu politisku satricinājumu, tad attieksme pret politiskajām partijām esot rezervēta. "ja uzticība partijām ir zema, tad arī izvēles ir neizteiksmīgas," atzina A.Freimanis. Aptauja liecina, ka tikai divi politiskie spēki — koalīcijā pārstāvētā Zaļo un zemnieku savienība, kā arī opozīcijā esošais Saskaņas centrs — pārvarētu 5% barjeru, ja vēlēšanas būtu tagad.

LF pētījums rāda, ka gandrīz visi politiskie spēki jūnijā ir piedzīvojuši reitinga kritumu, taču aptaujas līderis joprojām ir Saskaņas centrs, par kuru balsotu 10,5% pilsoņu. Par spīti piensaimnieku nemieriem Zaļo un zemnieku savienības reitings joprojām stabili turas virs 6% robežas un ir pat nedaudz pieaudzis. Taču Tautas partija Saeimā vairs neiekļūtu, jo par to gatavi balsot tikai 4,8%.

Zem procentu barjeras atkal nonākusi LPP/LC, kas maijā pirmo reizi bija to pārvarējusi. Nedaudz samazinājies arī jauno vai topošo politisko spēku atbalstītāju skaits. Par Sandras Kalnietes vadīto Pilsonisko savienību balsotu 3,8% vēlētāju, bet par Aigara Štokenberga veidoto partiju — 3,0%. Līdzīgs atbalsts ir Jaunajam laikam, bet koalīcijā pārstāvētā TB/LNNK nesasniedz pat 3%.

Komu in kaj verjamete, pa prepuščam vam, spoštovane poslušalke in dragi poslušalci.

S takšno izjavo novinarji prepogosto zaključijo svoj komentar ali celo novico. Citirana izjava je največkrat poskus zakriti oziroma omiliti pristranskost. Sam sem na kategorijo takšnih izjav izjemno alergičen. V isto kategorijo spada tudi priljubljena izjava v debatah, „vsak ima pravico do svojega mnenja.“ Dotični je po tej izjavi praviloma deležen še nasveta, naj avtorjevih zapisov ne bere, če mu niso všeč. Skratka, z vidika demokracije gre za odvečno izjavo, ki pa spričo banalnosti razkriva težave sporočevalca: težave z osnovnim razumevanjem demokracije. Izjava je namreč tako samoumevna, da je že odvečna.  

Kako je zgoraj citirana izjava povezana z blogološko krizo, o kateri razpredata Onyx in Savič? Kaj sploh je blogološka kriza?

Blogološka kriza je (obstajala) v temeljnem nerazumevanju bistva spletnih dnevnikov. Domen Savič in še nekateri aktivisti so se še nedavno zavzemali za nekakšne enotne platforme spletnih dnevnikov, češ da je edini relevantni smoter „blogov“ povezovanje v „blogosfero“ in družbena akcija. V tej smeri da bi bilo treba pisce in bralce vzgajati. No, danes ta „blogolog“ ugotavlja, da je „blogosfera“ mit. To spoznanje pa ni znak krize, ampak kvečjemu konca krize. Blogarski balonček je počil v smislu, da je ošibelo iskanje nekih višjih pomenov „blogov“ (češ da so primerljivi s klasičnimi mediji in da so veliko več kot le spletni dnevniki) na Blogresu in okoli njega. Bistvo spletnih dnevnikov je vendarle trdoživo, dnevništvo je preživelo krizo in še veselo živi. Za ljubitelje definicij je tule še ena: spletni dnevniki so izvedeni finančni inštrumenti osebni dnevniki.

Kakšno vezo ima z vsem skupaj Drugi svet? Ekipa Drugega sveta si je zadala zahtevno nalogo: iz množice pretežno slabo artikuliranih, dolgočasnih in vsebinsko praznih zapisov izpostaviti tiste, ki so vredni branja. Drugi svet izbor „viškov ustvarjalnosti“ niza v kratke povzetke. Povzetki na Drugem svetu niso avtomatski računalniški agregat, ampak jih pišejo člani ekipe Drugega sveta. To opravilo zahteva hitro branje in razvito sposobnost besedilnega razumevanja. Sam menim, da jim to ne uspeva najbolje, saj poanto mojih zapisov precej zgrešijo. Vendar jim tega ne gre zameriti: kljub vsemu na dnevnik privabijo dodaten obisk, in obiskovalec bo že prebral, kar ga zanima. Se pa zgražam, ko vidim, da je moj zapis pospremljen s tako bedasto izjavo, kakršna je naslednja: „Čeprav je odločitev posameznega volilca odvisna predvsem od njega samega, imajo kljub temu javnomnenjske raziskave velik vpliv na končni izid in posledično na strukturo slovenske vlade.“

P.s.: Neodvisno od „blogološke krize“ bo tale dnevnik kmalu odšel na počitnice. Iniciativo bo namesto njega prevzel moj politični dnevnik.

Abi deputāti ir šīs filmas tapšanas atbalstītāji, bet viņu pārstāvētā Nāciju Eiropas grupa - tās sponsors.

Kopā ar "Padomju stāstu" katrs EP deputāts saņēma arī Vaideres un Kristovska vēstuli, kurā teikts, ka filma guva plašu ievērību kā EP deputātu, tā arī darbinieku vidū.

Vēstulē norādīts, ka ietekmīgais žurnāls "The Economist" filmai veltījis komentāru: ""Padomju stāsts" ir līdz šim tapušais labākais pretlīdzeklis, ar ko novērst pagātnes notikumu nogludināšanu un apslēpšanu. Filma ir aizraujoša, drosmīga un bez kompromisiem."

"Taču Maskavā pie Latvijas vēstniecības tika pakārta un sadedzināta filmas veidotāju Edvīnu Šnori simbolizējoša lelle... Kāpēc? Lai rastu atbildi, nepieciešams noskatīties šo skaudro filmu. "The Soviet Story" nesaudzīgi uzrāda ne tikai nacistiskā un staļiniskā totalitārā režīma līdzīgo būtību un noziegumu apmērus, bet arī atklāj šokējošus vēsturiskus faktus par šo divu necilvēcīgo režīmu sadarbību vairāku gadu garumā. Tā ir filma par patiesības skaidrošanas nepieciešamību Eiropas nākotnes, tās kopīgo vērtību vārdā. Mūsdienu demokrātiskas Eiropas sabiedrībai beidzot ir jāspēj vienlīdzīgi vērtēt kā nacisma, tā arī komunistu režīma upurus un cietušos. Ir laiks runāt par Patiesību, Taisnīgumu un Samierinājumu godīgi un atklāti," teikts deputātu sagatavotajā vēstulē.

EP patlaban ir 783 deputāti, kuri pārstāv 27 valstis un darbojas septiņās politiskajās grupās. No Latvijas EP šajā sasaukumā ievēlēti deviņi deputāti.

Nadovezujući se na jučerašnju priču o istoriji interneta, današnji dan je započet diskusijom o njegovoj budućnosti. Većina se složila da će tehnologija u budućnosti biti sve jeftinija, ali nikada neće biti svima podjednako dostupna, te ce to neizbezno uzrokovati povećanje ekonomskog, kulturološkog i generacijskog jaza među ljudima.

Profesror Silkok je zatim govorio o internet sajtu Linked In (www.linkedin.com), sistemu profesionalnnog socijalnog umrežavanja. Pomoću Linked In-a se članovi preporučuju potencijalnim poslodavcima i obrnuto. Istovremeno imajući u vidu da sajt okupollja grupe profesionalaca, izuzetno je pogodan za advertajzing jer ima jasno definisane ciljne grupe.

Značajna tema trećeg dana rada na seminaru odnosila se na prednosti intervjua licem u lice u odnosu na intervju putem interneta i telefona. Vodeći američki stručnjaci su mišljenja da je razgovor licem u lice uvek bolja opcija, jer ima  niz prednosti kao što su ozbiljniji tretman i veći kredibilitet sagovornika što vodi i izgradnji međusobnog poverenja. U razgovoru uživo lakše je postaviti dodatna pitanja ili čak iznenada potpuno preokrenuti tok intervjua ako se neka tema neplanirano nametne kao važnija od prvobitne.

Polaznici kursa su sa profesorom Silkokom analizirali svoj jučerašnji rad na terenu, a nakon toga su, gledajući na internetu priču o dečaku Oskaru, urađenu pomoću soundslides softvera, videli sve prednosti ibnterneta kao medija, odnosno kako izgledaju savremeni  multimedijalni sajtovi koji sadrže kombinaciju slike, zvuka i teksta.

Jedan od najvažnijih zaključaka trećeg dana seminara bio je da pisanje za web predstavlja kombinaciju stila pisanja za štampane medije (otprilike oko 30 posto) i u nešto većoj meri rada na elektronskom mediju (do oko 70 postosadržaja sajta). Na kraju radnog dana učesnici seminara su uredili svoje dosadašnje unose na blogu, sređujući fontove i vizuelno obogaćujući svoje priče fotografijama.

Aleksandar Antić,

 Boško Nicović

Jau kopš 9.Saeimas darbības sākuma ir vērojams, kā mērķtiecīgi tiek deldēti demokrātijas un tiesiskuma principi, viss tas, ar ko pēc neatkarības atgūšanas tā lepojāmies. Diemžēl Latvija arvien redzamāk kļūst par valsti, kurā valda tikai "savējie" un tiem pietuvinātas personas. Ar tiem, kuri pie "savējo" sistēmas nepieder vai - kas vēl bīstamāk - cīnās ar šo sistēmu likuma vārdā, ir vienkārši jāizrēķinās. Reizēm rodas iespaids, ka pie varas esošie tiktāl zaudējuši saikni ar īstenību, ka arī lielāko daļu vēlētāju uzlūko par "svešajiem", kas turklāt ir viegli piemuļķojami. Cilvēki šo attieksmi jūt.

Šā gada 10.jūnija Latvijas Vēstnesī bija publicēts bijušā zemessarga un strādājoša pensionāra iesniegums, kurā viņš lūdz Saeimu piešķirt finansējumu Ministru kabineta sēžu zāles remontam, lai aizkrāsotu saukli "Viens likums, viena taisnība visiem". Tas būtu pareizi darīts. Vismaz līdz laikam, kamēr bijušās Tiesu pils zālē sēdēs valdība, kuras attieksmē pret amatpersonām valdīs dubultstandarti.

Pēc Kalvīša valdības neveiksmīgās rudens akcijas pret Loskutovu Ministru kabinets izdeva noteikumus, paredzot procedūru, kādā izvērtējama KNAB vadītāja iespējamā neatbilstība amatam. Tagad, lai to konstatētu, jāizveido īpaša komisija, kuras sastāvā ir ģenerālprokurors, Satversmes aizsardzības biroja direktors, drošības policijas priekšnieks; Ministru kabineta pilnvarots ministrs un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs.

It kā viss pareizi, taču patlaban, vērtējot Alekseja Loskutova atbilstību amatam, valdībai joprojām nav izdevies izvairīties no nopietna interešu konflikta. Stipri jāšaubās, vai Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Jaundžeikars (LPP/LC) un aizsardzības ministrs Veldre (TP) spēj objektīvi lemt par Loskutova atbilstību vai neatbilstību amatam, jo pēc KNAB prasības TP jāatmaksā valsts kasē vairāk nekā miljons latu, kas, pārkāpjot Politisko partiju finansēšanas likumu, iztērēti 9.Saeimas vēlēšanu kampaņā. Savukārt par LPP/LC pārtēriņu četrsimts tūkstošu latu apjomā galīgais lēmums vēl nav pieņemts. Ne tikai KNAB, bet arī Augstākā tiesa savā 2006.gada 3.novembra blakuslēmumā ir konstatējusi, ka minētās politiskās partijas priekšvēlēšanu laikā savu partiju reklamēšanai iztērējušas ievērojami vairāk līdzekļu, nekā to pieļauj likums. Taču valdība šo interešu konfliktu ignorēja. Ignorēja tāpēc, ka valdošajā koalīcijā nav tādas partijas, kura nebūtu pārkāpusi vēlēšanu finansēšanas likumu. "Savējie" jāsaudzē. Pret "svešajiem" jāvēršas, cik vien spēka.

Valdošās koalīcijas pārstāvji nav skopojošies ar asiem un pāsteidzīgiem vērtējumiem par KNAB un tā vadītāja Loskutova darbu. Kalvītis, vēl pirms ģenerālprokurors Maizītis bija beidzis izmeklēšanu, jau paziņoja, ka Loskutovs ir izdarījis krimināli sodāmu nodarījumu. Arī izmeklēšanas komisijā nozīmētie Saeimas un valdības pārstāvji neatpaliek savos izteikumos, Jaundžeikars jau vairākkārt publiski klāstījis, ka Loskutovam nav vietas KNAB. Vēl krāšņāk nupat izrunājās Veldre, tūlīt pēc komisijas izveidošanas apbrīnojamā varas pašpietiekamībā paziņojot, ka jautājums "konceptuāli" jau izlemts. Atlicis vien agrāk pieņemto lēmumu "aptamborēt" ar juridisku argumentāciju. No šiem "savējo" izteikumiem dveš tāds tiesisks nihilisms, kas diskreditē Latvijas valsti un parāda Latvijas politikas degradēšanos, pienākuma un politiskās atbildības trūkumu.

Protams, šaubu nav, ka iestādes vadītājam ir jābūt atbildīgam par iestādē notiekošo. Diemžēl ne valsts, ne pašvaldības iestāde, ne arī komercsabiedrība nav pasargāta no negodīgiem darbiniekiem, arī zagļiem. Tāpēc, nosakot vadītāja vainu, vispirms jāvērtē, vai vadītājs, ievērojot normatīvajos aktos noteikto, ir darījis visu, lai nepieļautu zādzību. Un te nu atkal jābrīnās, cik atšķirīgas atbildības mērauklas valdošie piemēro "savējiem" un "svešajiem".
Iepazīstoties ar Valsts kontroles pēdējo mēnešu revīzijām atsevišķās ministrijās, par kurām politiski atbildīgas ir Tautas partija un LPP/LC, redzams, ka tur pārkāpumu ir kā biezs un izšķērdētas vai nelikumīgi izlietotas daudz lielākas summas.

Nepakavēsimies pie plaši apspriestajiem notikumiem saistībā ar valsts drošības apdraudējumu sakarā ar pilsoņu pasu tirgošanu Iekšlietu ministrijas sistēmā un Valsts ieņēmuma dienesta sistēmā esošo organizēto noziedzību Muitas dienestā. Kā zināms, ne iekšlietu ministrs Segliņš, ne finanšu ministri Spurdziņs un Slakteris nav uzskatījuši, ka par šiem pārkāpumiem atbildīgās amatpersonas būtu jāsauc pie atbildības. "Savējie" taču!

2007.gadā Veldres kungs bija veselības ministrs. Valsts kontroles š.g. 28.aprīļa revīzijas ziņojumā redzams, ka revīzijā konstatēti būtiski normatīvo aktu pārkāpumi, kā rezultātā konsolidētais Veselības ministrijas 2007.gada finanšu pārskats nav sagatavots atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem. Valsts kontrole norādījusi, ka ministrijas finanšu pārskats nesniedz skaidru un patiesu priekšstatu par Veselības ministrijas un tās padotībā esošo iestāžu finansiālo stāvokli, kā arī ministrijas un tās padotības iestāžu saimniecisko darbību. Ministrija nav noteikusi vienotus grāmatvedības uzskaites principus, nav piemērojusi grāmatvedības politiku ministrijas un tās padotības iestāžu saimnieciskajai darbībai, nav izstrādājusi konsolidācijas pārskata sagatavošanas un iesniegšanas kārtību, kā arī informācija gada pārskatā nav salīdzināma. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitāte, sagatavojot 2007.gada finanšu pārskatu, kura aktīvu kopsummu veido Ls 9 054 368 jeb 8% no konsolidētajiem Veselības ministrijas 2007.gada bilances aktīviem, nav ievērojusi uzkrāšanas principu debitoru un norēķinu ar piegādātājiem un darbuzņēmējiem uzskaitē. Universitāte nespēj kontrolēt uzņēmuma mantas saglabāšanu, un finanšu pārskatā nav nodrošināts grāmatvedības sniegtās informācijas savlaicīgums un pareizība. Turklāt Veselības ministrija nav norādījusi grāmatvedības uzskaitē visus tai piederošos nekustamos īpašumus. Pastāvot šādai (ne)kārtībai, grūti konstatēt, vai ministrijas sistēmā kāds zog vai nezog. Veldrem, pirms mest akmeni cita dārzā, vispirms vajadzēja ieviest kārtību savās mājās. Taču nav dzirdēts, ka Veldres kungs vai Ministru kabinets būtu saucis pie disciplinārās vai cita veida atbildības kādu no ministrijas vai minētās Universitātes amatpersonām.

Kad Valsts kontrole norāda uz desmitiem miljonu nesaimniecisku un patvaļīgu valsts naudas izmantošanu Satiksmes ministrijā, Šlesera kungs atbildei tik skandina par lētajām aviokompānijām un pasažieru skaita pieaugumu lidostā. Līdzīgā revīzijā Valsts kontrole, piemēram, secina, ka ministrijā nav uzrādīti 3365 zemesgrāmatā nereģistrētie zemes gabali ar kadastrālo vērtību 7,3 miljoni latu un 420 ēku un būvju ar kadastrālo vērtību 41,2 miljoni latu; ilgtermiņa ieguldījumu sastāvā nav iekļauti kapitālie izdevumi autoceļu atjaunošanai 15,2 miljoni latu apmērā.

Satiksmes ministrija 2007.gada beigās ir bijusi valsts kapitāla daļu turētāja 14 valsts kapitālsabiedrībās. No tām 10 kapitālsabiedrībās valdes priekšsēdētājam un valdes locekļiem pretlikumīgi (papildus normatīvajos aktos noteiktajai atlīdzībai) ir izmaksāti atvaļinājuma pabalsti un citi maksājumi 421 127 latu apmērā. Turklāt kapitālsabiedrības, kuru kapitāla daļu turētāja ir Satiksmes ministrija, saviem valdes locekļiem, ar kuriem tiek pārtrauktas darba attiecības, ir izmaksājušas ļoti dāsnas atlaišanas kompensācijas - vienpadsmit personām kopā 743 002 latu. Turklāt vienai no tām - 237 340 latu!

No minētajām ministrijām neatpaliek arī Kultūras ministrija. Revīzijā konstatēts, ka valsts aģentūra Jaunie Trīs brāļi, kurā strādā aptuveni 30 darbinieku, 2007.gadā ar plašu vērienu tērējusies komandējuma un reprezentācijas izdevumiem, dalībai konferencēs un mācībās, nepamatoti attiecinot kopā iztērētos 44 975 latus uz bilances posteni "Pamatlīdzekļu izveidošana un nebeigtā celtniecība". Taču kultūras ministre ne tikai nav disciplināri sodījusi aģentūras vadītāju, bet joprojām turpina apgalvot, ka Jauno Trīs brāļu galva Magones kungs ir viskompetentākais no kompetentākajiem vadītājiem.

Kā redzam, valdības rīcība pret Loskutovu pilnīgi atšķiras no tās rīcības, kāda bijusi citos līdzīgos gadījumos pret citām valsts amatpersonām. Vēl vairāk - tā ir nesamērīga. Satversmē noteiktajam vienlīdzības principam valstī ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Šā principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Nevis šķirojot "savējos" un "svešajos".

Atklāti tiek pārkāpts likuma burts un gars.

Veldre netiek galā ar saviem tiešajiem pienākumiem Aizsardzības ministrijā - starptautiskās sanāksmēs viņu arvien biežāk aizvieto ierēdņi. Ministru neinteresē kopīgs darbs ar NATO sabiedrotajiem.

Veldre kompromitē Bruņotos spēkus ar saviem nepārdomātajiem izteikumiem un lēmumiem, starp kuriem dīvainākais ir lēmums par jātnieku godasardzes izveidošanu.

Mēs uzskatām, ka ministrs Veldre neatbilst tiem politiskās profesionalitātes kritērijiem, kuri nepieciešami NATO dalībvalsts aizsardzības ministra pienākumu veikšanai.

Mēs aicinām Vinetu Veldri nekavējoties atkāpties no amata. Ja Veldrem pietrūkst vīrišķības to izdarīt, viņa demisiju ir jāpieprasa Latvijas Republikas Saeimas deputātiem.

Pilsoniskās Savienības valdes priekšsēdētāja Sandra Kalniete
Pilsoniskās Savienības priekšsēdētājas vietnieks Ģirts Valdis Kristovskis

Pilsoniskā savienība ierosina:

1. Samērīgi palielināt minimālo pensiju, nosakot papildus piemaksas visvecākajiem un vientuļajiem pensionāriem.

2. Noteikt ar nodokli neapliekamo algas minimumu strādājošajiem pensionāriem.

3. Izvērtēt iespēju daļu no bezdarba apdrošināšanai un nodarbinātības pasākumiem paredzētajiem līdzekļiem novirzīt valsts pensiju speciālajā budžetā.

4. Saeimā pieņemt Latvijas pilsoņu ierosinātās izmaiņas likumā “ Par valsts pensijām” negrozītā veidā, bet valdībai izdarīt izmaiņas normatīvajos aktos, kas ļautu nodrošināt ilgtspējīgas pensijas un neiztērēt visu sociālā budžeta uzkrājumu dažos gados.

– Vai frakcijā esat sadalījuši pienākumus – kurš par ko ir atbildīgs?

– Esam jau sākuši to darīt, tomēr vēl nāksies precizēt. Piemēram, šobrīd mēs abas ar Ilmu Čepāni strādājam Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā. Turklāt es esmu šīs komisijas vadītāja. Jūs jau atceraties – bija runas, ka šo komisiju vajadzētu likvidēt, taču daudzi speciālisti un lauku ļaudis izteikuši atbalstu, ka šāda komisija ir vajadzīga. Un nav tik svarīgi, kurš to vada, galvenais, lai tā būtu. Šai komisijai ir ļoti nozīmīga loma gan reģionālajā reformā, gan lauksaimniecības jomā, gan, piemēram, spriežot par kāpu joslu un citiem vides jautājumiem.

– Būtu pat diezgan nesaprotami un neloģiski, ja Latvijā šādas komisijas nebūtu.

– Tautas partija atkal ir paziņojusi, ka šo komisiju vajadzētu likvidēt, jo Ilma Čepāne no tās gatavojas pāriet uz Juridisko komisiju.

– Vai tad tas ir iemesls likvidēšanai?

– Man tas ir tikpat nesaprotami, bet šāds viedoklis ir izskanējis. Protams, TP ir satraukusies, ka līdz ar Čepānes pievienošanos Juridiskajai komisijai tajā izjuktu koalīcijas partiju pārsvars. Lai gan mēs esam teikuši, ka Pilsoniskajai savienībai būs pragmatiska attieksme pret Ivara Godmaņa valdību, I. Čepāne acīmredzot tiek uztverta kā tipiska opozīcijas pārstāve.

Šobrīd "PS" Saeimā ir seši deputāti. Iespējams, drīzumā varētu būt septiņi, ja Jura Boldāna vietā tiks apstiprināts mandāts Janīnai Kursītei. Pagaidām mums nav neviena pārstāvja Sociālo un darba lietu komisijā, Budžeta un finanšu komisijā un jau pieminētajā Juridiskajā komisijā. Tās visas neapšaubāmi ir svarīgas jomas, tāpēc mums būs rūpīgi jāpārplāno darbs, lai nodrošinātu pārstāvību šajās komisijās. Ir ideja, ka Kārlis Šadurskis no Izglītības komisijas varētu doties uz Budžeta komisiju...

– Vai tad izglītības joma arī nav svarīga?

– Protams, ir! Un es jau teicu, ka mēs gaidām Janīnu Kursīti, kura varētu strādāt Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. J. Kursīte ir cilvēks, kas ap sevi veido ļoti gaišu auru – neko īpaši neuzspēlējot, neuztiepjot, bet viņas klātbūtnē viss notiek ļoti godīgi.

– Izglītība ir tā joma, kas visciešāk saistīta ar tā sauktajiem nacionālajiem jautājumiem. Jūs esat nesen nodibināta partija, tagad arī Saeimas frakcija, tāpēc gribas zināt, vai jums par šiem jautājumiem ir interese?

– Viena no mūsu partijas programmas galvenajām sadaļām ir "Nacionāla valsts". Pie šīs sadaļas strādāja gan Ģirts Valdis Kristovskis, gan Ina Druviete, gan Sandra Kalniete, un par šiem jautājumiem ir ļoti nopietni domāts. Mēs negribam pazaudēt savu nacionālo stāju. Tie biedri, kas izstājās no "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, to darīja, ne jau ļaunu nodomu vadīti, lai sagrautu šo partiju. Mēs bijām nemierā, ka netiek īstenotas "TB"/LNNK programmas idejas. Ceram, ka PS rindās to izdosies veikt sekmīgāk. Domāju, ka lielu ieguldījumu ir devuši mūsu Eiroparlamenta deputāti Inese Vaidere un Ģirts Valdis Kristovskis, palīdzot tapt filmai "Padomju stāsts".

Diemžēl šobrīd Latvija vairs nav "mūsu valdniece, karaliene", kā dzied Zigmara Liepiņa dziesmā. Varbūt galminieki viņu ir nodevuši. Taču pavalstniekiem vajadzētu rūpēties, lai Latvija atgūtu karalienes statusu. Tie ir ne tikai jautājumi, kas skar valsts valodu, bet arī, piemēram, enerģētikas jautājumi, turpmākā tautsaimniecības attīstība un citi. Tie visi skar nacionālo valsti, un tieši tāpēc bija vajadzīga jauna partija, kas ar demokrātisku pieeju revidētu līdzšinējo valsts pārvaldi. Tajā skaitā arī vēlēšanu sistēmu, par ko jau agrāk runājusi Sandra Kalniete un Ģirts Valdis Kristovskis. Mēs uzskatām par nepieņemamu, ka visos apgabalos partijai ir viens "vilcējs" jeb "lokomotīve". Tāpat jādomā par visas tautas vēlētu Valsts prezidentu, ko mēs varētu atbalstīt, tomēr nepiešķirot vienam cilvēkam pārāk lielu varu. Mums ir jāsaglabā parlamentāras republikas tradīcijas. Par to noteikti vajadzīga plašāka diskusija.

– Tātad jūsu joma Saeimā ir agrārie un vides jautājumi, Ilmai Čepānei – juridiskie jautājumi un tieslietas, Kārlis Šadurskis varētu nodarboties ar budžetu un nodokļiem. Pārējie?

– Gunārs Laicāns strādā Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijā, ir šīs komisijas sekretārs. Ina Druviete ir Sabiedrisko lietu komisijā un, protams, darbojas arī ar valodas jautājumiem. Sandra Kalniete – ārlietas.

– Jūsu frakcija solījusi rīkoties, lai nepieļautu piena nozares iznīcināšanu. Kā izpaužas šī rīcība?

– Pirmkārt, šis darbs notiek Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, kas ir apņēmusies kontrolēt, ko dara ministrija. Zemkopības ministrija izstrādājusi subsidēšanas mehānismu, kas dod priekšrocības lielajiem piena pārstrādes uzņēmumiem. Pēc sarunām ar ministriju un ieinteresētajām organizācijām mēs panācām, ka atbalsts tiek palielināts arī mazajiem uzņēmumiem, piemēram, Straupē, Dundagā. Tomēr lielie uzņēmumi joprojām ir daudz privileģētākā stāvoklī. Saeimas komisija arī apkopojusi dažādu zemnieku organizāciju priekšlikumus, kurus iepriekš Zemkopības ministrija nav pienācīgi atbalstījusi. No sākuma ministrs Mārtiņš Roze izteicās, ka piena nozari vajag pārstrukturēt, bet mēs jau redzējām, kā tika "pārstrukturēta" cukura nozare...

– Ko nozīmē "pārstrukturēt"?

– Faktiski tas nozīmē likvidēt. No cukura rūpniecības likvidēšanas Latvijā ieguva Eiropas lielvalstis, jo tika vaļā no konkurenta, vēl ieguvēji bija daži Latvijas cukurfabriku akcionāri. Ne zemniekiem, kuri audzēja cukurbietes, ne fabriku strādniekiem gandrīz nekāda labuma no tā nebija. Ja atcerēsimies to laiku, kad tika izstrādāti privatizācijas likumi, nevar teikt, ka tie bija slikti: bija noteikts, ka zemniekiem ir tiesības piedalīties savas produkcijas pārstrādes uzņēmumos kā līdzīpašniekiem. Bet kas notika? Kad pirmajos gados zemnieki nesaņēma nekādus praktiskus ienākumus no savām akcijām vai pajām, viņi tās pārdeva par lētu naudu. Līdzīga situācija bija ar privatizācijas sertifikātiem. Manā izpratnē, nevajadzēja pieļaut, ka sertifikātus var pirkt un pārdot, tie bija paredzēti sava īpašuma iegādei. Tagad cilvēki ir sapratuši – ja piena ražotājs nebūs līdzīpašnieks pārstrādes uzņēmumā, viņš nevar ietekmēt piena cenu. Valsts uzdevums būtu rūpēties, lai tirgotājs piena cenas neuzliktu nesamērīgi augstas, lai maksa, ko saņem zemnieks, pārstrādātājs un tirgotājs, būtu saistīta vienā ķēdītē.

Lai to izdarītu, ir jāmaina daži likumi – Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Konkurences likums. Tas nav viegli, bet mēs to darām. Komisija savus ieteikumus nosūta Ministru prezidentam. Es nesaku, ka mani visos jautājumos apmierina Godmaņa politika. Piemēram, attiecībā uz enerģētiku tā ir ļoti bīstama Latvijas valstij... Taču Godmanis spēj uzklausīt. Tas ir daudz – ja Ministru prezidents nevis uzstājīgi novēršas, bet uzklausa ieteikumus, apspriež tos.

Piemēram, akcīzes nodokļa atmaksas palielināšana zemniekiem, ko rosināja Saeimas komisija. Godmanis to ņēma vērā un uzticēja Finanšu ministrijai sagatavot priekšlikumu. Diemžēl ministrija atbildēja, ka tam neesot nekāda pamatojuma, ka tas varētu radīt budžetā iztrūkumu, un noraidīja ideju. Arī Zemkopības ministrija nespēj iesniegt precīzus aprēķinus, cik tas varētu izmaksāt. Tas rāda, ka Ministru kabinetā pietrūkst sadarbības starp ministrijām un amatpersonām.

– Vai Pilsoniskā savienība atzīst, ka ir nepieciešams zināms protekcionisms, lai saglabātu Latvijas laukus?

– To var saukt par protekcionismu, var saukt par lobismu vai vēl kādā citā vārdā, bet šī aizstāvība ir vajadzīga. Zemnieku organizācijas Latvijā ir stipras. Es gribu paslavēt Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi, kas diezgan drosmīgi runā ar Zemkopības ministriju un aizstāv zemnieku intereses. Ministrijas ierēdņi sūdzas, ka LOSP viņus vairs neklausa, bet tieši tā arī jābūt! Mēs, Saeimas komisija, palīdzam zemnieku organizācijām – rīkojam sēdes, kur aicinām Zemkopības ministrijas, Finanšu ministrijas pārstāvjus, un bieži izdodas panākt rezultātus. Tagad, piemēram, ir aktualizējies jautājums par kooperāciju. Es gribu uzteikt "Trikātas pienu", Dundagas, Straupes uzņēmumus, kas maksā zemniekiem 25 santīmus par litru piena. Tas nav daudz, bet lielie pārstrādātāji maksā tikai 17 santīmus vai reizēm vispār nepieņem pienu. Zemnieki arvien vairāk interesējas, vai viņi var iegādāties pārstrādes uzņēmumus.

– Vai zemnieku organizāciju vadītājus esat aicinājuši savā partijā?

– Nē, mēs īpaši nenodarbojamies ar pievilināšanu. Ja kāds vēlēsies, viņš iestāsies, bet varbūt viņiem šajā situācijā ir vieglāk darboties kā sabiedriskas organizācijas pārstāvjiem, nevis vienas partijas biedriem. Ir daži organizāciju pārstāvji, kas iesaistījušies Pilsoniskajā savienībā, piemēram, Piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētājs Guntis Pirvits. Mēs labprāt uzņemtu arī citus, bet tas viņiem pašiem jāizlemj.

– Un cik lielā mērā jūsu partija ir jauneklīga? Vai esat pētījuši PS vecuma struktūru?

A. Seile: – Mēs vēl neesam to sīki analizējuši, bet jauniešu vecumā līdz 30 gadiem partijā varētu būt ap 40 procentiem. Tie ir gan zemnieki, gan uzņēmēji, gan banku speciālisti, gan augstskolu studenti. Mazāk ir ierēdņu un citu esošās varas pārstāvju. Tas vieš cerības!

Es ilgstoši biju "TB"/LNNK biedre, un, protams, man bija žēl aiziet, taču šajā partijā vairs nebija iespējams realizēt izvirzītos mērķus. Viens no pirmajiem to saprata Eduards Berklavs. Pēdējā laikā tēvzemieši gan labi cīnās par valodas jautājumiem...

– Vai tas nav Gaida Bērziņa nopelns?

– Es domāju, ka arī Māra Grīnblata nopelns. Diemžēl ir arī smags "balasts", kas velk "TB"/LNNK pie zemes un neatļauj ieturēt konsekventu politiku.

– Kas ir šis "balasts"?

– Tie ir atsevišķi "ierindas biedri" – smagsvari, kuri pat neieņem amatus "TB"/LNNK, bet tomēr spēlē noteicošo lomu sarunās ar citām partijām.

– Viņi ir pārāk samiernieciski?

– Es teiktu, tie ir pašlabuma meklētāji. Ja cilvēks strādā četrās vai piecās uzņēmumu padomēs, saņem lielu algu, protams, ka tauta vairs nespēj viņam ticēt. Viņa teiktajā saskata liekulību.

Piemēram, es runāju ar pensionāriem. Tas ir tik nožēlojami, ka valsts nevar parūpēties par cilvēkiem, kuri visu dzīvi godīgi nostrādājuši. Gandrīz vai asaras acīs saskrien. Vidējās algas valstī ir augušas, bet vidējās pensijas diemžēl ne. Ja tiktu pieņemti ierosinātie grozījumi Pensiju likumā, par kuriem ir savākti paraksti un ierosināta tautas nobalsošana, budžets no tā neizputētu, bet cilvēkiem būtu kaut cik normāla iztikšana. Protams, ir jādomā, lai sociālais budžets tiktu saglābts, lai tajā ieplūstu nauda. Ir jārod risinājumi, bet ne jau uz visvecāko un nabadzīgāko cilvēku rēķina var saglābt budžetu.

– Šajā jautājumā jūs būsiet sabiedrotie Štokenbergam?

– Mēs esam sabiedrotie paši sev, tā ir mūsu partijas nostāja. Nav gluži pareizi to saukt par Štokenberga priekšlikumu, viņš ir pieslēdzies aģitācijai.

– Vai jums ir aprēķini, kas apstiprinātu iespēju šīs pensijas palielināt, jo līdz šim par to izteikti pretrunīgi paziņojumi.

– Rezerves ir. Piemēram, es jau agrāk esmu runājusi, ka varētu ierobežot bezdarbnieku atbalstu. Bezdarbniekiem būtu jāmaksā ļoti neliels pabalsts, lai viņi ātrāk meklētu darbu. Arī bezdarbniekiem organizētie, valsts finansētie pārkvalificēšanās kursi bieži vien ir bez atdeves. Cilvēki iziet kursus, bet iegūtās zināšanas vēlāk neizmanto.

– Turklāt nereti viņi tikai uz papīra ir "bezdarbnieki", bet strādā nelegāli...

– Zināmā mērā. Turklāt bezdarbnieku atbalsta politika reizēm ir aplokšņu algu atbalsta politika. Ne visos gadījumos, protams, taču bieži tā notiek.

– Jūs diezgan apdomīgi izsakāties par Godmaņa valdību. Ko jūs darītu, ja viņš piedāvātu PS iesaistīties valdošajā koalīcijā?

– Diez vai Godmaņa valdībā varētu būt kādas izmaiņas, drīzāk aizkulisēs tiek gatavota kāda jauna valdība, kas nāktu pašreizējās vietā. Katrā ziņā mēs nebūtu ar mieru, ja no valdības tiek izmesta kāda frakcija un mūs ņem vietā kā ielāpu caurumam. Mums arī neskaidra pašreizējās koalīcijas attieksme pret "Saskaņas centru". Kaut vai viens piemērs – es atteicos no priekšsēdētāja biedra amata Publisko izdevumu un revīzijas komisijā, un šajā amatā tūlīt tika ievēlēts "SC" pārstāvis Aleksejs Vidavskis. Ar viņu konkurēja Sarmīte Ķikuste no "Jaunā laika", bet koalīcija atbalstīja "SC" deputātu.

– Jūs sakāt, ka nav skaidra koalīcijas attieksme pret "SC", bet kāda ir jūsu pašu partijas attieksme pret to?

– Ja "SC" tik agresīvi uzstājas pret valsts valodu, protams, ka mums ar šo partiju nevar būt sastrādāšanās. Es uzskatu, ka "SC" politika nav latviešu tautai labvēlīga, tā intereses vairāk virzītas uz Krieviju. Šāda spēka ienākšana valdībā var nodarīt neatgriezenisku ļaunumu.

– Daudzi cilvēki ir izteikuši neizpratni, kāpēc jums un Štokenbergam jāveido katram sava partija. Šāda sašķeltība tikai vairo "Saskaņas centra" spēku.

– Iespējams, ka pirms vēlēšanām būs jāveido plašākas apvienības, es to neizslēdzu. Bet partneri ir jāizvēlas ļoti rūpīgi. Mēs vēl īsti nezinām, kas tā būs par partiju, kuru veidos Štokenbergs. Viņš apzināti nesteidzas ar partijas dibināšanu, un tam noteikti ir savi iemesli. Gundars Bērziņš jau mūs arī izsmēja, ka mēs esam pasteigušies, par agru nodibinot Pilsonisko savienību, un ka mums tagad gribot negribot būšot jāpozicionējas. Taču, ja partija godīgi izvirza mērķus, tad tai no savas pozīcijas nav jākautrējas. Tagad mums ir iespēja sevi parādīt, darbojoties Saeimā. Šobrīd mums īsti nav skaidrs, kāpēc Štokenbergs aizgāja no Tautas partijas, jo tieši viņš bija tas, kurš ieņēma ļoti stingras pozīcijas reģionālās reformas jautājumā. Štokenberga sabiedrotais Artis Pabriks, būdams ārlietu ministrs, atbalstīja Abrenes bezierunu atdošanu Krievijai. Šie jautājumi mūs dara piesardzīgus. Protams, pensiju jautājumā mūsu viedoklis šobrīd saskan.

– Reizēm paliek iespaids, ka jūsu partijas vadoņos ir neliels augstprātības elements. Kāpēc viņi negrib runāt ar jauniešiem no "Visu Latvijai!" vai ar citām mazākām partijām?

– Mēs esam runājuši ar "Visu Latvijai!", pat piedāvājuši viņiem iestāties mūsu partijā. Piemēram, Vidzemē ir pazīstams uzņēmējs Andrejs Lucāns, kurš ir "Visu Latvijai!" biedrs, taču viņš bija arī PS atbalstītājs, kad dibinājās mūsu partija. Sarunas noteikti turpināsies, taču PS ir tikko nodibinājusies un pagaidām par apvienošanos vai sadarbību ir pāragri runāt.

Tikšanās laikā pārrunātas gan ārpolitiskās, gan iekšpolitiskās aktualitātes.

Pēc PS Saeimas frakcijas priekšsēdētājas Annas Seiles teiktā partijas pārstāvji uzsvēruši, ka administratīvi-teritoriālā reforma izstrādāta, neievērojot atsevišķu pašvaldību intereses. Seile sacīja, ka Zatlers tikšanās laikā aicinājis izstrādāt kritērijus, pēc kuriem nākotnē būtu iespējams novērtēt jaunizveidoto pašvaldību darbu.

Tāpat PS pārstāvji aicinājuši prezidentu piedalīties abos gaidāmajos referendumos un norādījuši, ka prezidentam vajadzētu mudināt cilvēkus tajos piedalīties.

Attiecībā uz referendumu par Satversmes grozījumiem par tautas tiesībām atlaist Saeimu PS pārstāvji norādīja, ka aicinās cilvēkus piedalīties šajā referendumā, kā arī pārrunās ar partiju "Jaunas laiks" (JL) viņu izteikto iniciatīvu.

Tikšanās laikā prezidentam iesniegts PS lūgums neizsludināt Saeimas pieņemtos grozījumos Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likumā.